KAS IR ENDOMETRIOZE?
Endometrioze ir patoloģiska situācija, kurā endometrija – dzemdes iekšējā gļotādas slāņa – šūnas atrodas ārpus dzemdes, un transformējas patoloģiskos endometriotiskos audos. Galvenā problēma ir tā, ka endometrijs, tāpat kā olnīcas, mainās atkarībā no menstruālā cikla dienas: tā biezums pakāpeniski palielinās un katru mēnesi tas atdalās, izraisot asiņainus izdalījumus – menstruācijas. Ja šajā procesā ir kādi traucējumi, var attīstīties endometrioze.
Tiek izdalīti trīs galvenie endometriozes veidi.
- Pirmais - tipiskā jeb virspusējā, kad endometriotiskie audi veidojas uz vēderplēves – plānas membrānas, kas aptver vēdera dobumu, saturot gandrīz visus iekšējos orgānus.
- Otrais endometriozes variants ir cistiskā endometrioze. Šajā gadījumā orgāns, ko šī slimība ietekmē, ir olnīcas, kurās veidojas tā saucamās endometriomas jeb endometroīdās cistas (Par to, kā ārstēt cistas, varat lasīt šeit).
- Trešajā gadījumā, kad endometrijs aug zem vēderplēves, tai tuvākajos orgānos – zarnās, urīnpūslī, pēcoperācijas rētās -, varam runāt par dziļo infiltratīvo endometriozi.
- Atsevišķi var izdalīt ļoti retus endometriozes veidus – kad tiek skartas plaušas vai, piemēram, smadzenes.
KĀPĒC VEIDOJAS ENDOMETRIOZE?
Nav iespējams ar pārliecību pateikt, vai audi, kas atrodas endometriozē, ir dzemdes endometrijs, jo šūnu sastāvs ir nedaudz atšķirīgs. Bet, iespējams, ka tas ir atkarīgs no atrašanās vietas, un endometrijs, nonākot “ne tur”, ārējās vides ietekmē mainās. Otrais variants – jau sākotnēji tie ir citi audi, taču līdzīgi endometrijam.
Viena no versijām par to, kā attīstās slimība: visām sievietēm menstruāciju laikā tiek novērota “apgriezta” asins plūsma caur olvadiem uz vēderplēvi. Un noteiktu faktoru kopuma ietekmē, piemēram, ģenētiskas noslieces gadījumā, apkārtējās vides un imunitātes ietekmē, šūnas mutējas, mainās un kļūst par “endometiotiskām”, veidojot edometriozes perēkļus.
Katram endometriozes veidam ir savs attīstības mehānisms – patoģenēze. Mūsdienu apstākļos nav iespējams paredzēt, kā endometrioze attīstīsies katrai konkrētajai pacientei.
KĀDI VAR BŪT SIMPTOMI?
Tikai 10-15 procenti pacientu piedzīvo endometriozi, taču, ņemot vērā, ka pusē gadījumu endometrioze simptomus neizraisa, reālais skaits varētu būt daudz lielāks. Galvenās endometriozes klīniskās izpausmes ir neauglība un sāpes, visbiežāk pirmsmenstruālās un menstruālās (jo endometriozei ir saistība ar menstruālo ciklu).
Tāpat var būt hroniskas iegurņa sāpes, sāpes urinēšanas laikā, dzimumakta laikā – atkarībā no skartās vietas.
Kāpēc attīstās neauglība? Iemesls visbiežāk ir meklējams endometriomās – šis simptoms izpaužas pastāvīgā hroniskā iekaisuma un olnīcās esošā toksiskā šķidruma dēļ. Turklāt hroniskā iekaisuma fonā veidojas saaugumi – saistaudu “pavedieni”, kas “salīmē” olnīcas ar apkārtējiem audiem, iesūcas apkārtējos orgānos, neļaujot olšūnai iekļūt olvados. Tāpat saaugumi traucē olvadu caurlaidību, piemēram, provocējot šķidruma “sastāvēšanos” tajos, tādējādi veidojot tā saucamo hidrosalpingu.
Arī virspusējās endometriozes gadījumā nozīmīga loma ir hroniskam iekaisumam, apkārtējās vides izmaiņām iekaisuma faktoru ietekmē, kā rezultātā olšūna vai auglis neizdzīvo.
KĀ DIAGNOSTICĒT ENDOMETRIOZI?
Process ir ilgs: no pirmo simptomu parādīšanās līdz diagnozes noteikšanai nepieciešami vidēji 5-7 gadi. Tas tāpēc, ka simptomi nav ļoti specifiski – sāpīgas menstruācijas var būt vienīgais, kas satrauc jaunu meiteni, un var gadīties, ka pacientei tas tiks pasniegts kā normāls stāvoklis. Cēloņu noskaidrošana var prasīt daudz laika.
Diagnostika ir atkarīga no endometriozes veida.
- Virspusējo endometriozi var noteikt tikai ar laparaskopijas palīdzību – anestēzijas laikā pacientei tiek veikti 3-4 mazi iegriezumi vēdera priekšējā sienā (iegriezumu diametrs nepārsniedz centimetru), caur šiem iegriezumiem vēdera dobumā tiek ievadīta kamera un instrumenti. Šai metodei ir īpaša nozīme, jo tā var ne tikai noteikt endometriozes skartās vietas, bet ir arī iespējams nekavējoties veikt ķirurģisku ārstēšanu. Dažreiz ir iespējams noteikt diagnozi ar magnētiskās rezonanses (MR) palīdzību, taču to var paveikt vien ļoti augstas kvalifikācijas speciālisti.
- Cistiskās endometriozes – endometriomas - gadījumā galvenā diagnostikas metode ir ultrasonogrāfija (USG). Šī metode ļauj noteikt cistas lielumu, nepieciešamību veikt papildu izmeklējumus gadījumā, ja ir aizdomas par onkoloģisku saslimšanu.
- Infiltratīvās endometriozes gadījumā galvenās diagnostikas metodes ir USG un MR. Bet, tā kā diagnozes uzstādīšanai, izmantojot USG, ir svarīga augsta speciālista kvalifikācija, diagnozei tomēr tiks izmantota MR, lai precīzāk redzētu endometriozā mezgla izmērus un atrašanās vietu.
KĀ ĀRSTĒT ENDOMETRIOZI?
Ir divi ārstēšanas varianti – medikamentozais vai ķirurģiskais.
Lietojot medikamentus, mērķis ir atbrīvoties no sāpēm. Tā kā sāpes visbiežāk ir saistītas ar menstruālo ciklu, šādas ārstēšanas būtība ir “izslēgt” orgānus, kuri atbild par sievišķo hormonu izstrādāšanu.
Pastāv divas šādu preparātu grupas: pirmā ir gonadotropīnus atbrīvojošo hormonu analogs, piemēram, buserilīna acetāts, kas darbojas smadzeņu līmenī, pārtraucot menstruālā cikla hormonu ražošanu, tādējādi izraisot mākslīgu menopauzi. Hormonu atkarīgās endometriozes perēkļi tiek samazināti, simptomi izzūd vai kļūst vājāki.
Bet šiem preparātiem ir divi trūkumi – pēc zāļu lietošanas pārtraukšanas endometriozes izpausmes pamazām atgriežas, un līdz ar menopauzi nāk arī tās izraisītās sekas – osteoporoze, svīšana, liekais svars, utt. Tādēļ šīs zāles neiesaka lietot ilgāk par sešiem mēnešiem.
Otrais variants ir hormonālā kontracepcija nepārtrauktā režīmā. Tādējādi olnīcas tiek “izslēgtas” un nepārtraukta zāļu lietošana nomāc endometrija augšanu. Bet, ja šo audu izplatība ir ļoti apjomīga, tad šo zāļu lietošana var neatbrīvot no sāpēm.
Tāpēc galvenā ārstniecības metode vēl joprojām ir operācija. Visefektīvākais variants ir skarto audu izgriešana. Pastāv arī koagulācijas iespēju – perēkļu piededzināšana, taču statistiski to izgriešana uzrāda vislabākos variantus. Noteikt, cik sarežģīta ir gaidāmā operācija, ir grūti – tā var būt vienkārša viena perēkļa izņemšana un saaugumu atdalīšana, bet var arī nākties operēt zarnas, urīnvadus un urīnpūsli, ja endometrioze ir skārusi arī šīs vietas.
Runājot par endometriomu, ar operāciju vajadzētu būt uzmanīgiem. Ja cista ir mazāka par 4 cm, tai vispār nevajadzētu pieskarties, jo operācijas laikā ir liels risks sabojāt olnīcu ar tās olšūnu rezervēm. Tādējādi tiks panākts pretējs efekts – ārstējot neauglību, tā tiks arī izraisīta. Ar šāda veida endometriozi taktika ir atkarīga no pacientes sūdzībām un reproduktīvajiem plāniem.
Gadījumā, ja operācija tomēr ir nepieciešama, tad pirms tās veikšanas, ja paciente nākotnē plāno grūtniecību, ārsts var veikt asins analīzes Anti-Millera hormonam, kas ir sava veida marķieris olšūnu rezervēm. Pēc šī izmeklējuma rezultātiem tiks lemts jautājums par olšūnu ievākšanu un uzglabāšanu pirms operācijas, lai, pat neskatoties uz to, ka olnīca varētu būt traumēta, paciente saglabātu savu reproduktīvo potenciālu.
KO SAGAIDĪT PĒC ĀRSTĒŠANAS?
Ārstējot endometriozi ar medikamentiem, ir vērts ņemt vērā, ka, pirmkārt, tas neizslēdz simptomu atgriešanos pēc zāļu lietošanas. Arī tad, ja sieviete plāno “izārstēt” endometriozi ar grūtniecības palīdzību, ir svarīgi saprast, ka šādā gadījumā nav iespējams paredzēt, kā šī slimība izturēsies – simptomi var mazināties, taču ir iespējams, ka slimība sāks progresēt. Runājot par endometriozes recidīviem – šis attiecas uz operāciju. Ja slimība ir atgriezusies, pastāv iespēja, ka ārsts nav redzējis kādu perēkli vai ir bijis pārāk uzmanīgs, mēģinot saglabāt audus izgriešanas laikā.
Bet, ja operācija ir bijusi veiksmīga, tad endometrioze neatkārtojas.
