Kas ir mioma?
Miomai ir daudz nosaukumu – fibromioma, leiomioma un dzemdes fibroīds , un tas ir visizplatītākais iegurņa audzējs sievietēm. Par spīti tam, ka mioma ir simtprocentīgi labdabīgs audzējs, tā var kļūt par iemeslu lielām problēmām, ja tās ārstēšanai netiek pievērsta pienācīga uzmanība.
Dzemde sastāv no vairākiem slāņiem. Biezāko no tiem, kas sastāv tikai no muskuļu audiem, sauc par miometriju. Tieši šis slānis tiek skarts miomas gadījumā – audzējs sāk veidoties no dzemdes muskuļiem. Muskuļu slānis ir vidējais slānis – starp gļotādu, kas ir iekšējais slānis (endometrijs) dzemdes dobumā, un ārējo slāni, kas dzemdi norobežo no urīnpūšļa un resnās zarnas.
Kāpēc mioma veidojas?
Tāpat kā ar jebkuriem citiem audzējiem, neviens nevar skaidri pateikt, kāpēc veidojas mioma. Tāpat nav iespējams izskaidrot, kāpēc vienai sievietei centimetru liels audzējs dzemdē bez simptomiem var atrasties visu mūžu, bet citai pusgada laikā tas izaug tik liels, ka nepieciešama operācija. Visbiežāk tas saistīts ar ģenētisku noslieci ar ārējiem faktoriem, piemēram, stresu, alkohola un nikotīna lietošanu.
Par spīti tam, ka nav iespējams precīzi nosaukt problēmas cēloņus, nemainīgs ir fakts, ka mioma ir no hormoniem atkarīgs audzējs. Audzēju palielināšanos ietekmē tieši estrogēns un progesterons. Tāpēc visbiežāk mioma ir problēma, ar kuru saskaras sievietes reproduktīvā vecumā – laikā, kad aktīvi un veiksmīgi izstrādājas hormoni. Tas arī izskaidro, kāpēc hormonu aizstāšanas terapija, piemēram, pēc menopauzes, var izprovocēt ilgstoši “klusējošas” nelielas miomas augšanu.
Kādi var būt simptomi?
Pirms aprakstīt simptomus, vispirms ir jāsaprot, cik dažādas var būt miomas.
Ja mioma aug dzemdes dobuma virzienā, tad to sauc par “submukozo” jeb “zemgļotu” miomu. Tieši šādi veidojumi visbiežāk izraisa simptomus: stipras sāpes menstruāciju laikā, smagu asiņošanu, kā rezultātā veidojas anēmija un jūtams vājums. Ja mioma ir liela, tā “aizņem” vietu, kur potenciāli varētu piestiprināties embrijs, tādējādi tiek deformēts endometrijs: submukozie fibroīdi var būt par iemeslu neauglībai un problēmām ar grūtniecību. Svarīga simptomātiska atšķirība starp polipiem un miomām: pirmajā gadījumā pacientes sūdzas par smērējošu asiņu izdalīšanos, taču submukozo fibroīdu gadījumā novērojama smaga menstruālā asiņošana.
Vēl viens miomas variants ir tāds, kas aug uz “āru” – subserozā. Simptomi var būt spiediena sajūta, pastāvīgi pilns urīnpūslis, bieža urinēšana, aizcietējumi, hroniskas sāpes iegurnī vai pat jostasvietā. Ja mioma ir maza, tad simptomu var arī nebūt.
Ir vēl viens miomu veids, kas attīstās dzemdes muskuļu slānī – intramurālās miomas. Šāds mezgls var arī asiņot un izraisīt abortu vai neauglību. Bet tajā pašā laikā šādi veidojumi neizraisa sūdzības un neapgrūtina dzīves kvalitāti. Šis miomu veids ir sastopams visbiežāk.
Pastāv arī miomas “uz kājiņas”. Pastāv draudi, ka “kājiņa” var sagriezties, apstādinot asins piekļuvi miomai, miomas šūnas var sākt atmirt, un tas var izraisīt nepanesamas sāpes. Šī ir tieša indikācija neatliekamai operācijai! Atkarībā no miomas atrašanās vietas, to var izspiest tieši dzemdes kakla kanālā vai pat makstī – tad varam runāt par tā saucamo “dzimstošo miomu”. Arī šī situācija ir ļoti sāpīga – atveras dzemdes kakla kanāls, un no dzimumorgānu ceļiem izdalās asiņaini izdalījumi.
Kā diagnosticēt miomu?
Ultrasonogrāfijā mioma izskatās tumša, tās robežas ir ļoti skaidri redzamas, forma ir apaļa un tai ir gaiša ēna, ko sauc par “komētas asti”. No ultrasonogrāfijas rezultāta ir atkarīgs tas, kā paciente tiks ārstēta. Ir nepieciešams noteikt audzēja izmērus, kur un cik dziļi dzemdes audos tas atrodas.
Lai attēls būtu skaidrāks, var veikt sonohisterogrāfiju – tas miomu palīdzēs atšķirt, no, piemēram, polipiem (skatīt rakstu “Polipi”)
Ultrasonogrāfijas laikā ar 90-95% precizitāti ir redzamas aizdomīgas miomas. Piemēram, tādas, kuras pašas ir sākušas “atmirt” – audi sadalās, tās iekšpusē redzami dobumi ar šķidrumu, mainās miomas kontūra. Šādā gadījumā ir svarīgi pārliecināties, ka tas nav ļaundabīgs audzējs. Tāpēc pēc ultrasonogrāfijas paciente tiek nosūtīta uz magnētisko rezonansi, lai par to pārliecinātos.
Nav nepieciešams analīzēm ņemt aspirātu, tas ir, šķidrumu no dzemdes dobuma. Ar šīm analīzēm pārbaudīt miomu esamību nav iespējams.
Kā miomu ārstēt?
Miomu ārstēšana ir nepieciešama tikai tad, ja ir jūtami simptomi vai mioma ir pārāk liela. Ja neviens no šiem noteikumiem neizpildās, tad ik pēc sešiem mēnešiem ir jāveic USG, lai kontrolētu fibroīda lielumu. Neliela mioma nav šķērslis grūtniecībai vai veiksmīgai augļa iznēsāšanai.
Pastāv vairākas terapijas iespējas. Pirmā no tām ir hormonālā ārstēšana, kas darbojas daļēji. Mioma palielinās hormonu ietekmē, un, ja medikamenti bloķē to ražošanu vai ietekmi uz audzēju, tad ir iespējams to samazināt, vājināt tā asinsriti un glābt pacientu no simptomātiskās asiņošanas. Tieši hormonālos medikamentus bieži izmanto pirms operācijām, lai audzēju būtu vieglāk izņemt, taču diemžēl medikamenti darbojas tikai 35-40 procentos gadījumu. Ir iespējams, ka audzējs uz zālēm nereaģēs vispār un pat sāks augt.
Pašlaik pastāv divu veidu preparāti, ar kuriem mēģina ārstēt miomas. Pirmais (gonadotropīnu atbrīvojošo hormonu analogs, piemēram, buserelīna acetāts) darbojas smadzeņu līmenī un dramatiski maina hormonālo fonu. Zāles izraisa mākslīgu menopauzi ar visām no tās izrietošajam sekām – osteoporozi, svīšanu, lieko svaru, un tamlīdzīgi. Tāpēc pirms operācijas neiesaka vairāk kā 2-3 zāļu kursus.
Otrais ir ulipristāla acetāts ir jaunāks un mazāk agresīvs preparāts, kas iedarbojas tikai uz miomu, hormoni mierīgi turpina ietekmēt ķermeni un menopauzes simptomi novēroti netiek. Tieši šo preparātu mūsdienās izraksta speciālisti. Zāles var lietot kursos.
Taču medikamentiem ir kontrindikācijas. Pirmkārt, saskaņā ar jaunākajiem ieteikumiem, tās nedrīkst izrakstīt pacientēm ar aknu darbības traucējumiem: pirms preparātus izrakstīt, ir jāveic aknu veselības pārbaudes. Un, otrkārt, nevajadzētu aizmirst, ka zāles pacienti no simptomiem atbrīvo tikai tik ilgi, kamēr zāles tiek lietotas, un pēc tam, kad lietošana tiek pārtraukta, miomas atkal palielināsies izmēros un kļūs par sūdzību cēloni.
Vēl ir svarīgi ņemt vērā: ja nepieciešama operācija, tad piemērotāka ir pirmā medikamentu grupa, jo ulipristāla acetāts pārāk mīkstina miomu, operāciju sarežģījot.
Reizēm ārsti kā ārstniecības veidu nozīmē intrauterīno hormonālo spirāli. Lai gan tā var mazināt simptomus, asiņošana un sāpes ar laiku var atgriezties. Spirāle vairāk ietekmē endometriju, nekā miomu.
Galvenā ārstniecības metode ir operācija
Ja paciente ir tuvu menopauzei un neplāno grūtniecību, un mioma ir pietiekami liela, vai, ja tās ir vairākas, tad šajos gadījumos piedāvā izņemt visu dzemdi. Ārsti saka, ka sievietēm reproduktīvā vecumā, kuras vairs nevēlas bērnus, svarīgas ir tikai olnīcas (hormonu ražošanai un normāla hormonālā fona uzturēšanai). Ja nav patoloģiju, tad dzemde tiek atstāta, taču tās izņemšana veselību nekādā veidā neietekmē.
Otrais variants – izņemt tikai miomu – parasti šai metodei priekšroku dod tikai tās pacientes, kuras plāno grūtniecību. Un šeit galvenais jautājums ir par operācijas tipu:
- Histerorezektoskopijas laikā ar kameras palīdzību mioma tiek izņemta no dzemdes dobuma iekšpuses, neveicot griezumus vēderā (sīkāk lasiet rakstā "Polipi"). Šādu metodi ārsts, visticamāk, izvēlēsies tad, ja mioma ir submukoza un neliela (piemēram, 2-3 cm).
- Laparoskopija, kuru veicot pacientam vispārējas anestēzijas laikā tiek veikti 3-4 iegriezumi vēderā, ne vairāk kā 10 mm diametrā, caur šiem iegriezumiem dobumā tiek ievadīta kamera un instrumenti.
- Laparatomija – atvērta operācija ar griezuma vēdera priekšējā sienā. Šī metode ir vislabākā, ja mioma ir patiešām liela (vairāk nekā 6-7 cm) vai atrodas “neveiksmīgā”, slikti saredzamā vietā.
Tas, kuru no šīm trim metodēm izvēlēsies ginekologs, ir atkarīgs no miomas atrašanās vietas, tās izmēra un, protams, ārsta praksi noteiktajā metodē – operācijas vissvarīgākā daļa ir šuvju uzlikšana, lai dzemde veiksmīgi varētu sadzīt.
Vēl viena ārstēšanas iespēja ir dzemdes artērijas embolizācija. Būtība ir tāda, ka asins piegādi miomai bloķē īpaša viela, kas tiek ievadīta dzemdes artērijā caur plānu katetru, kas tiek ievietota caur cirkšņiem. Šī ir minimāli invazīva procedūra, kurai nav nepieciešama vispārēja anestēzija, un šo metodi veic nevis ginekologi, bet gan invazīvie radiologi. Kad miomas asinsrite ir apturēta, tā sāk atmirt pati. Bet, ja mioma ir liela, tad šāds “daļēji miris” audzējs var iekaist un izraisīt stipras sāpes. Turklāt embolizācija nav ieteikta sievietēm, kuras plāno grūtniecību.
Ko sagaidīt pēc ārstēšanas?
Ja miomu ārstē tikai tikai ar medikamentiem, ir jāsaprot, ka tā ir īslaicīga terapija, un, tiklīdz paciente medikamentus lietot pārtrauc, mioma atkal palielinās un simptomi atgriežas.
Ķirurģiskas ārstēšanas gadījumā, sievietēm, kuras plāno grūtniecību, ir jāņem vērā vairākas lietas. Pēc histerorezektoskopijas grūtniecība var iestāties jau nākamajā ciklā. Savukārt laparaskopijas un laparatomijas gadījumā, ja mioma atradusies muskuļos un ja ir nācies veikt iegriezumus dzemdē, ir jāgaida vismaz seši mēneši (lai izveidotos rēta) un vēlams 12 mēneši, lai rētu pārklātu elastīgie audi, kas nepieciešami veiksmīgai grūtniecībai. Ja mioma bijusi uz kājiņas vai subseroza, kā arī augusi iekšējo orgānu virzienā, grūtniecība var iestāties nākamajā ciklā pēc operācijas.
Jāņem vērā, ka, ja mioma izveidojusies vairākkārtīgi, un, ja dzemdē bijis liels iegriezums, tad dzemdību laikā ieteicams ķeizargrieziens, lai izvairītos no dzemdes plīsuma un spiediena dzemdību laikā. Bet šajā ziņā viss ir ļoti individuāli – par šādiem jautājumiem atbildīgs ir akušieris – ginekologs, pamatojoties uz veiktās operācijas aprakstu.
Vissvarīgākais ir tas, ka ir vairāki veidi, kā ir iespējams un pat nepieciešams atbrīvoties no nepatīkamajiem simptomiem, ko izraisa mioma. Ārstēšanas taktiku ārsts izvēlas individuāli, ņemot vērā katras pacientes situāciju.
Pierakstīties pie Antona Babuškina var pa talr. (+371) 67333322, (+371) 67579208
