Kāpēc notiek iegurņa orgānu noslīdēšana?
Iegurņa orgānu noslīdēšana, jeb tā saucamais prolapss, reizēm saukts arī par iegurņa pamatnes disfunkciju, ir situācija, kurā urīnpūslis, taisnā zarna, zarnas, dzemde, dzemdes kakls vai maksts celms (maksts daļa, kas paliek dzemdes izņemšanas gadījumā) “izvirzās” uz āru caur maksti, muskuļu, fasciju (muskuļu saistaudu) un iegurņa saišu balsta samazināšanās dēļ.
Šādu traucējumu iemeslu ir daudz, taču galvenais ir paaugstināts vēdera dobuma spiediens, piemēram, dzemdību laikā, ja pacientei ir liekais svars, hronisks klepus (bronhiālā astma, smēķēšana) vai, ja paciente nodarbojas ar smagatlētiku. Visos šajos gadījumos ir nepieciešams papildus sasprindzināt vēdera muskuļus, kas savukārt rada spiedienu uz visiem mazā iegurņa orgāniem un izstiepj muskuļus un saites, kas šos orgānus balsta.
Nozīmīgu lomu spēlē arī estrogēna – sievišķā hormona - līmeņa pazemināšanās, piemēram, pēc menopauzes – tas ietekmē kolagēna un elastīna šķiedru sintēzes samazināšanos; tās ir šķiedras, kas arī palīdz uzturēt iegurņa orgānus anatomiski pareizā stāvoklī. Tāpat noslieci uz iegurņa orgānu noslīdēšanu rada arī garas un smagas, un/vai vairākas dzemdības, jo tiek izstieptas maksts sienas un traumēta iegurņa pamatne.
Ja runājam par urīna nesaturēšanu, ir svarīgi uzsvērt, ka stresa izraisīta urīna nesaturēšana attīstās novājinātas iegurņa pamatnes dēļ, kad nelielas fiziskās piepūles – klepošanas, šķaudīšanas, palēcienu, smiešanās – gadījumos pacientes vēdera dobuma spiediens palielinās, kā rezultātā pacientes pūšļa spiediens spontāni liek izdalīties (noplūst) urīnam. Tas ir vienīgais no trīs nesaturēšanas veidiem (stresa, pavēlošais un jauktais), kas ir saistīts tikai un vienīgi ar normāla mazā iegurņa anatomijas traucējumiem.
Pavēlošās jeb imperatīvās nesaturēšanas gadījumā, kas tiek dēvēta arī par hiperaktīvā urīnpūšļa sindromu, problēma ir pēkšņa, spēcīga un nekontrolējama vajadzība doties urinēt (arī naktī), kā rezultātā pacientei nav laika aizriet līdz tualetei. Šāda veida nesaturēšanas gadījumā problēma nav meklējama novājinātā iegurņa pamatnē, bet gan urīnpūšļa tīšā kontrakcijā, tā inervācijas traucējumos. Jauktas nesaturēšanas gadījumā problēma ir sarežģīta: gan inervācijā, gan anatomisko struktūru traucējumos.
Kādi var būt simptomi?
Biežākā sūdzība noslīdot iegurņa orgāniem, ir sajūta, ka makstī atrodas svešķermenis. Bieži vien novērojamas arī velkošas sāpes vēdera lejasdaļā un maksts rajonā, kas var kļūt izteiktākas, ilgstošu laiku staigājot. Specifiskāki simptomi ir raksturīgi noteiktu orgānu noslīdēšanai. Tātad, ja noslīd urīnpūšļa sieniņa (šādu problēmu sauc par cistocēli), ir raksturīga urīna nesaturēšana vai, gluži pretēji, nespēja urinēt bez papildu darbībām, tas ir, nepiespiežot noslīdējušo daļu atpakaļ. Tas pats vērojams arī taisnās zarnas prolapsa gadījumā (“rektocēle”) – pastāvīga vajadzība nokārtoties, gāzu un izkārnījumu nesaturēšana, aizcietējumi.
Ir iespējams arī variants, kad simptomu nav nemaz – paciente noslīdēšanu pamana tikai vizuāli un dodas pie ārsta.
Kā diagnosticēt problēmu?
Ar iegurņa orgānu noslīdēšanas diagnostiku problēmu nav – to var izdarīt ginekoloģiskās apskates laikā. Ir svarīgi noteikt noslīdēšanas pakāpi ar īpašu klasifikācijas sistēmu, lai katrai pacientei atrastu individuālu ārstēšanas pieeju.
Pirmā stadija ir situācija, kad zemākais noslīdēšanas punkts nesasniedz 1 cm līdz maksts sākuma daļai, un to var pamanīt tikai tad, ja paciente sasprindzina muskuļus.
Otrā stadija ir situācija, kad zemākais noslīdējuma punkts ir sasniedzis maksti vai atrodas tās robežās 1-1,5 cm tālu, šādā gadījumā noslīdēšanu paciente vizuāli var redzēt pati. Trešajā stadijā noslīdēšana ir vēl zemāka, savukārt ceturtajā vērojama pilnīga noslīdēšana visas maksts garumā.
Ja pacientei vērojama urīna nesaturēšana, tad pirms ārstēšanas plānošanas jāveic urīnceļu funkcionālā diagnostika – to veic urologs, tāpat tiek pārbaudīts, kā urīnpūslis iztukšojas, var veikt arī diferenciāldiagnozi starp stresa nesaturēšanu, kas saistīta ar pazeminātu iegurņa pamatnes tonusu, neiroloģisko, kurai nepieciešama medikamentozā ārstēšana, un jaukto nesaturēšanu, kad problēma jārisina ar dažādiem līdzekļiem.
Lai izvērtētu taisnās zarnas un urīnpūšļa stāvokli, tiek veikta arī urīnpūšļa ultrasonogrāfija un defekogrāfija.
Kā šo problēmu ārstēt?
Iegurņa orgānu noslīdēšanas un prolapsa ārstēšanas galvenā metode ir ķirurģiska. Mūsdienās par “zelta standartu” tiek uzskatīta laparaskopiskā sakrokolpopeksija – operācija, kurā zem narkozes pacientei vēderā tiek veikti 3-4 mazi iegriezumi (diametrā nepārsniedz centimetru), caur šiem iegriezumiem tiek ievadīta kamera un instrumenti. Pēc šādas operācijas paciente slimnīcā atrodas 2-3 dienas un pēc tam var doties mājās.
Operācijas laikā ap dzemdi tiek uzstādīta īpaša protēze-tīkls, kas palīdz nostiprināt tās sieniņas un atjaunot maksts anatomisko atrašanās vietu.
Otrais variants ir operācija caur maksti, kad tīkli tiek uzstādīti atsevišķi uz priekšējās un aizmugurējās sienas. Šo metodi bieži izmanto vecākām sievietēm, kurām dažādu iemeslu dēļ laparaskopijas gadījumā var izpausties kontrindikācijas. Taču, uzstādot “maksts tīklus”, pēc operācijas biežāk tiek novērotas komplikācijas, piemēram, sāpes (jo īpaši seksuālā kontakta laikā), tāpēc šāda tipa operācijas tiek veiktas retāk.
Jāņem vērā, ka pēc tīklu-protēžu uzstādīšanas dzemdības caur maksti vairs nav iespējamas.
Runājot par stresa urīna nesaturēšanas ķirurģisko ārstēšanu, pēc tāda paša principa, kā prolapsa operācijas gadījumā, tiek izmantots sintētiskais materiāls – neliela lenta, kas darbojas līdzīgi kā šūpuļtīkls. Šī lenta tiek ievietota zem urīnizvadkanāla, atjaunojot pareizo anatomisko novietojumu. Parasti paciente uz tualeti var doties jau operācijas dienā un nākamajā dienā var doties mājās.
Tā kā tā ir rekonstruktīva operācija, pēcoperācijas periodā ir vērojamas dažādas īpatnības, piemēram, pacientei vajadzētu atturēties no fiziskām aktivitātēm (nodarboties ar sportu, dzimumdzīvi). Taču operācijas efektivitāte ir noturīga daudzus gadus.
Ja operācijai ir kontrindikācijas, kā alternatīvu ārstēšanas metodi gan nesaturēšanai, gan prolapsam var uzstādīt vaginālo pesāru – sava veida silikona gredzenu, kas individuāli izvēlēts, atkarībā no katrai pacientei nepieciešamās formas un izmēra. Tas tiek ievietots makstī, mehāniski nodrošinot to, ka mazā iegurņa orgāni atgriežas “pareizajās” atrašanās vietās.
Tāpat stresa urīna nesaturēšanas gadījumā var palīdzēt hialuronskābes vaginālās injekcijas. Rezultāts pēc injekcijām tiek sasniegts, jo, papildinot audus urīnizvadkanāla tuvumā, palielinās to apjoms. Tiesa, efekts saglabājas aptuveni 12-18 mēnešus, pēc tam injekcija ir jāatkārto.
Kā novērst orgānu noslīdēšanu?
Runājot par iegurņa pamatnes disfunkciju un stresa urīna nesaturēšanu, obligāti ir jāņem vērā problēmu novēršana riska grupā (sievietes nobriedušā vecumā un pēc dzemdībām). Abos gadījumos šāda profilakse ir fizioterapija.
Visizplatītākā iegurņa fizioterapijas metode ir Kēgela vingrinājumi. Paši par sevi tie ir vienkārši, taču tiem nepieciešams noteikts apmācību process, tāpēc, lai iemācītos veikt šos vingrinājumus “pareizi”, pacientei ir noteikti jākonsultējas ar fizioterapeitu.
Vēl viena iespēja ir bioatgriezeniskās saites terapija, kuras laikā makstī tiek ievietota īpaša ierīce, kas uztver muskuļu kontrakcijas, parādot tās uz ekrāna. Tādā veidā paciente iemācās “pareizi” izolēt nepieciešamos muskuļus, uzlabojot iegurņa pamatnes muskuļu vispārējo tonusu. Arī šī procedūra notiek kopā ar fizioterapeitu.
Klasisko fizioterapiju var kombinēt ar inovatīvām metodēm, piemēram, ir pieejama augstas frekvences magnētiskās terapijas ierīce – īpašs krēsls, kas stiprina iegurņa pamatnes muskuļus. Tā ir nesāpīga procedūra, kuras laikā paciente apģērbta 28 minūtes sēž ierīcē, kuras laikā fokusēta magnētiskā viļņa ietekmē tiek stimulēta iegurņa muskuļu saraušanās un atslābināšana.
Fizioterapija, tāpat kā citas ārstēšanas procedūras, ir jāveic pēc konsultēšanās ar speciālistu, un tā ir profilaktiska papildus galvenajai ārstniecības metodei, kas var palīdzēt sākuma stadijās.
Bet, ja problēma progresē un sūdzības kļūst izteiktākas, tad fizioterapija, diemžēl, vairs palīdzēt nespēs. Tādā gadījumā nopietnākai ārstēšanai obligāti ir jāvēršas pie speciālista!
